Rakstu saraksts Mgr Bosleslas Sloskans

• Nebrīves dienasgrāmata (1933)

• Garīgās pamācības Rīgas Garīgajam semināram (1935-1937)

• Ievads svētās Terēzes no E.J. « Dvēseles stāsts » (1956)

• Uzruna Marijas kongresā Lurdā: « Marija un cietusī Baznīca » (1958. gada 14. marts).

• Publicētie raksti:

Dieva templis un ticīgo apģērbs (« Katoļu dzeive », 1933, 124-126. lpp.)

Manas tikšanās ar Viņa Ekselenci bīskapu Jāzepu Rancānu (« Dzimtenes balss », 1949, 11.-12. lpp.)

Lūgšana par Svētā tēva nodomiem (« Dzimtenes balss », 1962 (janvāris-februāris), 3-4. lpp.)

Vēstules

Korespondence (1947-1977)

Pastorālās vēstules (1952-1966)

Vēstules priesteriem (1955-1962)

Latvijas bīskapu kopīgās pastorālās vēstules trimdā

Pastorālā vēstule (18.11.1952.)

Pastorālā vēstule (18.11.1954.)

Pastorālā vēstule (22.08.1955)

Pastorālā vēstule (18.11.1956.)

Pastorālā vēstule (25.11.1956.)

Pastorālā vēstule (20.11.1960.)

Pastorālā vēstule (7.10.1961.)

Citas pastorālās vēstules (1962-1966)

Bīskapa Bosleslas Sloskāna dienasgrāmata (1933)

(publicēts franču valodā 1986. gadā: Témoin de Dieu chez les sans-Dieu. Journal de prison de Mgr Sloskans, Palīdzība trūcīgajai Baznīcai).

Šīs 1933. gadā rakstītās avīzes pašreizējais statuss

Mēs esam radīti laimei. 1. Mozus grāmata to atklāj uzskatāmā veidā. Tas runā par Ēdenes dārzu, kur Dievs novietoja cilvēku, kuru Viņš bija radījis (sal. 1. Moz. 2:8). Šis dārzs atgādina ideālu laimi, kādai Dievs mūs ir radījis. Tomēr kopš « sākuma » (sal. 1.Moz.3) cilvēkā, sabiedrībā, pasaulē kaut kas ir bijis salauzts. Svētais Pāvils mums saka, ka « visa radība līdz pat šai dienai grūtsirdīgi grūmojas » (Rom.8:22).

Kā tad mēs joprojām varam būt laimīgi? Lai izjustu laimes garšu, mūsdienu cilvēks bieži domā, ka viņam jācenšas pēc iespējas biežāk « aizbēgt », aizmirst ļaunumu, kas viņu ieskauj un caurstrāvo, aizmirst nāvi, ciešanas, netaisnību, vardarbību, naidu… Vai patērētāju sabiedrība neaicina dzīvot tā, « it kā » visa tā nebūtu vai drīz vairs nebūtu?

Kādēļ gan mums vajadzētu « satraukties » par ļaunumu, no kura ir cietis vai cieš tas vai cits cilvēks, kuru ir piedzīvojušas vai piedzīvo veselas cilvēku grupas vai tautas? Kāpēc, piemēram, mums vajadzētu interesēties par to, ko bīskaps Boļeslavs Sloskāns piedzīvoja padomju cietumos un nometnēs vai izsūtījumā uz Sibīriju? Kāpēc lasīt viņa « Nebrīves dienasgrāmatu », kas rakstīta pirms 80 gadiem pēc Pija XI lūguma, kad šodien Padomju Savienība vairs nepastāv vairāk nekā divdesmit gadus un « īstais » komunisms, šķiet, ir aizgājis uz vēstures mēslaines, lai gan tas joprojām pastāv piecās valstīs (Ķīnā, Vjetnamā, Laosā, Kubā un īpaši Ziemeļkorejā)?

Nesenās vēstures izzināšanas nozīme noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc šī « nebrīves dienasgrāmata » ir tik aktuāla: lai izprastu tagadni un veidotu nākotni, mēs nedrīkstam aizmirst tik traģisku 20. gadsimta realitāti, kāda bija padomju sistēma, īpaši tās tumšākajā periodā. Kopā ar miljoniem citu cilvēku bīskaps Boļeslavs Sloskāns cieta no tās barbarisma. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš tika notiesāts, bija tas, ka viņš bija Mogiļevas un Minskas bīskaps.

1937. gadā, tikai piecas dienas pēc savas enciklikas, kurā nosodīja nacismu (« Mit Brennender Sorge »), pāvests Pijs XI izdeva enciklikas « Divini Redemptoris », kurā nosodīja komunismu kā « pēc būtības perversu » (Nr. 58). Leons XIII jau 1891. gadā enciklikā « Rerum novarum » bija paredzējis šīs briesmas. Simts gadus vēlāk Jānis Pāvils II viņam par to izteica atzinību. Mācītāja Sloskāna « nebrīves dienasgrāmata » ļauj mums pavadīt cilvēku, kristieti, bīskapu, lai ar viņa starpniecību konkrētā veidā atklātu, kas bija pirmais komunistiskais režīms vēsturē – Padomju Savienības režīms, no kura « īstais » komunisms izplatījās pa visu pasauli ar saviem 100 miljoniem nāves gadījumu. Bīskaps Sloskāns ar atturību un precizitāti apraksta padomju cietumu un koncentrācijas nometņu sistēmu un deportāciju uz Sibīriju norisi, kā arī brīžiem izgaismo situāciju visā valstī no 1927. līdz 1933. gadam, īpaši kristiešu situāciju.

Padomju totalitārisms ir pirmā sistēma vēsturē, kas sistemātiski organizēja visu ticīgo vajāšanu, cenšoties izskaust jebkādas ticības Dievam formas. Tādējādi tā ir antireliģiska, nevis tikai ateistiska sistēma, kas reālā un traģiskā veidā ilustrē « ateistiskā humānisma » galīgās sekas, kuras tik labi ir identificējis kardināls H. de Lubaks, SJ. Padomju Savienība ir parādījusi, cik lielā mērā naids pret Dievu var būt vienlaikus arī naids pret cilvēku: antireliģiska sistēma var būt tikai necilvēcīga un vēl vairāk – anticilvēcīga. Padomju Savienības vēsture traģiskā veidā ilustrē marksistiskā humānisma, kas ir viens no antiteistiskajiem humānismiem, iznākumu. H. de Lubaks raksturoja trīs formas, kas dažādās pakāpēs joprojām nosaka divdesmit pirmo gadsimtu, īpaši Rietumu pasaulē: pozitīvisma humānisms, marksisma humānisms, Nīčes humānisms. « Daudz vairāk nekā ateisms, kas ir katra no tiem pamatā, » raksta H. de Lubaks, « ir antiteisms, precīzāk – antikristietība. Lai cik pretējas tās būtu viena otrai, to sekas, gan zemē, gan ārpus tās, ir daudzskaitlīgas, un, tāpat kā tām ir kopīgs pamats, noraidot Dievu, tām ir arī analogi rezultāti, no kuriem galvenais ir cilvēka personas sagraušana. »

Tāpēc « gūsta dienasgrāmata » mūs satrauc ar savu aktualitāti, īpaši, ja atceramies, ka kristietība šodien ir visvairāk vajātā reliģija pasaulē un ka tās « maigās » vajāšanas ir ļoti reālas mūsu Rietumu demokrātijās. Lielajā 2000. gada jubilejā svētītais Jānis Pāvils II, kurš drīz tiks kanonizēts, atgādināja par « mocekļu piemiņas » nozīmi: tā ir « pastāvīga, bet šodien īpaši daiļrunīga kristīgās mīlestības patiesības zīme. Mēs nedrīkstam aizmirst viņu liecību. Viņi sludināja Evaņģēliju, atdodot savu dzīvību mīlestības dēļ. Mūcība, īpaši mūsdienās, ir vislielākās mīlestības zīme, kas apkopo visas pārējās vērtības. Tās pastāvēšana atspoguļo Kristus pie krusta sacīto augstāko vārdu: « Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko tie dara » (Lk 23, 34). Ticīgais, kurš nopietni uztver savu kristīgo aicinājumu, kuram moceklība ir iespēja, kas jau ir pasludināta Atklāsmē, nevar izslēgt šo perspektīvu no savas dzīves apvāršņa. Divi tūkstoši gadu, kas pagājuši kopš Kristus dzimšanas, ir iezīmēti ar neatlaidīgu mocekļu liecību. » Divdesmitā gadsimta beigās Jānis Pāvils II varēja atgādināt: « Šis gadsimts, kas tuvojas noslēgumam, ir piedzīvojis daudz mocekļu, galvenokārt nacisma, komunisma, rasu un cilšu cīņu dēļ.

Dziļi cilvēciskas pieredzes liecība 

Lasot bīskapa Sloskāna dienasgrāmatu, mēs atklājam, cik lielā mērā viņa liecība vispirms ir dziļi cilvēciskas pieredzes liecība: tas ir Boļeslavs Sloskāns kā cilvēks, kas nāk mums pretī un aicina mūs pavadīt viņu « ellē », ko viņš izdzīvoja. Aprakstītais parāda, kā padomju represīvā sistēma vēlējās viņu fiziski un psiholoģiski iznīcināt: « Viss, kas tev ir palicis, ir apziņa, ka esi vergs, » viņš īpaši raksta (1928. gada 6. aprīlis). Apstākļi, kādos viņam nācās mēģināt izdzīvot, bija ekstrēma pieredze, kas viņam iemācīja, « kas ir dzīve un cilvēki », kā viņš rakstīja, atceroties 1933. gada 7. janvāri. Viņu bezgalīgi pratināja, spīdzināja, nepārtraukti izsūtīja, viņam nācās strādāt līdz pilnīgam izsīkumam, ļoti bieži viņš dzīvoja smirdīgos apstākļos un lielā aukstumā, smagi saslima utt.

Bīskaps Sloskāns to visu pārdzīvoja ar neparastu drosmi, cenšoties « tikt galā », kā vien varēja, taču savā dienasgrāmatā viņš nevēlas sevi parādīt kā varoni. Viņš runā par sevi bez izlikšanās, ar lielu pieticību. Viņš neslēpj savus vājuma brīžus un stāsta par brīžiem, kad viņš vairāk jutās kā nabadzīgs cilvēks. Piemēram, viņš raksta: « Nogurums nāca ļoti ātri. Gribas apsēsties un atpūsties, pārņem apātija pret visu, prāts vairs nestrādā » (1928. gada 6. aprīlis). Par izsūtīšanu uz Sibīriju, uz Starotoroukhansku, kur viņš dalījās ar ciema iedzīvotāju dzīvi, viņš atzīmē: « Apkārt man bija verdzības sāpju un atkarības no valsts piepildīta dzīve, dzīve bez reliģijas un amorālisma. Reti šajā garīgajā tumsā bija saules stariņš. Attiecībā uz reliģiju kompromisi ar padomju varu robežojās ar Dieva un Baznīcas nodevību. Es baidījos pakļauties un neļaut sev piesārņoties ar apkārt valdošo atmosfēru. Mana inteliģence atteicās darboties, manas tieksmes pēc ideāla šķita izplūdušas. Es biju pārliecināts, ka tikai Vissvētākās Jaunavas aizsardzība mani noturēja uz bezdibeņa sliekšņa » (1931. gada 1. jūlijs).

Dieva mīlestības spēks, kas darbojas ārkārtīgā vājumā 

Caur šo liecību un citām šādām piezīmēm cilvēciskā pieredze, ar kuru bīskaps Sloskāns dalās savā dienasgrāmatā, ļauj ieraudzīt Dieva mīlestības spēku, kas darbojas galējā vājumā, Kristus tuvību, kas nekad nav lielāka nekā pārbaudījumos, kā to rāda līdzība par pēdējo tiesu Mt 25: seši gūsta gadi pārvērtās bīskapa Sloskāna dzīvē. Tas, ko svētais Pāvils saka korintiešiem, viņa dzīvē tika īstenots. Pēc tam, kad bija lūdzis Kristu atbrīvot viņu no « ērkšķa », tautu apustulis saņēma šādu atbildi no paša Kristus: « Pietiek tev Manas žēlastības, jo vājumā ir spēks » (2 Kor 12, 9).

Tomēr savā dienasgrāmatā bīskaps Sloskāns par savu garīgo dzīvi stāsta ļoti atturīgi. Tomēr viņš parāda, cik svarīgas ir viņa attiecības ar Dievu lūgšanā, īpaši Euharistijā, kuru viņš centās svinēt pēc iespējas biežāk. Parasti tas tika darīts slepeni un ļoti sarežģītos apstākļos. Vēlāk viņš bīskapam H.-M. Jansenam atzina, ka visgrūtākās bija tās dienas, kad viņš nevarēja svinēt Euharistiju. Savā dienasgrāmatā viņš stāsta, ka, lai atgūtu dvēseles mieru, dažkārt vēlējās vairākas nedēļas doties garīgās rekolekcijās, pārdomājot Krusta ceļa vai Rožukroņa noslēpumus. Kad viņš varēja, viņš arī gāja pie priestera pie izsūdzības.

Bet bīskaps B. Sloskāns jau pirms aresta gāja svētuma ceļu: starp trim kandidātiem uz bīskapa amatu Padomju Savienībā bīskaps P.-E. Nevē minēja « pirmkārt un galvenokārt Boļeslavu Sloskānu, ļoti jaunu vīru, vienkāršu vikāru, bet svēto »[6]. 6] Tomēr gūstā pavadītie gadi viņu dziļi pārveidoja. Lai viņu labāk iepazītu, ir jāizlasa vēstule, ko viņš rakstīja saviem vecākiem no gūsta 1928. gadā un kas atrodama tēva F. Rouleau ievadā, ko viņš rakstīja 1986. gada izdevumam, bet kas nav zaudējusi savu vērtību. Tā tika sarakstīta pirms beatifikācijas procesa sākuma, kad Berlīnes mūris vēl nebija kritis un padomju totalitārisms vēl bija dzīvs, lai gan Mihaila Gorbačova vadītā perestroika bija sākusies jau 1985. gadā.

Lai ieskatītos « gūsta dienasgrāmatā » aprakstītās pieredzes garīgajā dimensijā, vajadzētu ieklausīties arī tēva V. van Straatena liecībā, kuras fragments arī publicēts šajā ievadā. Tāpat vajadzētu ieklausīties daudzu cilvēku liecībās, kuri satika bīskapu Sloskānu pēc viņa atbrīvošanas un kuri apliecina viņa svētumu visas viņa dzīves mērogā. Savas dzīves beigās « viņš bija iemantojis ieradumu nepārtraukti lūgties », stāsta s. A. B.