Beatifikācijas lietas atklāšana

Bīskapa Boleslava Sloskāna svētuma reputācija pavadīja viņu visu mūžu. Lai gan viņš nemira mocekļa nāvē, viņš bija gatavs mirt par Baznīcu, kā viņš pats teica. Visa viņa dzīve, kas noslēdzās 1981. gadā Lēvenē, kur viņš pavadīja savus pēdējos 33 gadus, bija « upuris par saviem brāļiem », hostia pro fratribus, saskaņā ar viņa bīskapa moto: viņš patiesi mīlēja līdz galam. Tāpēc ir saprotams, ka Malines-Briseles arhidiecēze, kurā atrodas Louvain, 1999. gada 15. aprīlī uzsāka viņa beatifikācijas procesu, kura rezultātā jau 2004. gadā Jānis Pāvils II pasludināja viņa tikumu varonību. Tas ir visas komandas darba rezultāts, ko vadīja mons.Stefans van Kalsters (Stefaan Van Calster).

1996. gada 10. maijā fonds « Mgr Boleslas Sloskans » jau bija nosūtījis lūgumu Mehelenas-Briseles arhibīskapam kardinālam Godfrīdam Danneelsonam atzīt šo fondu par dalībnieku (« pieteikuma iesniedzēju ») B. Sloskāna beatifikācijas lietā un ierosināja atzīt šo fondu par « dalībnieku ». Sloskans un ierosināja par lietas postulatoru iecelt tēvu Stefaanu van Kalsteru. Tā kā mirstīgās mirstīgās atliekas Mgr B. Sloskāns 1993. gada 10. oktobrī tika pārcelts uz Aglonu Latvijā, kardināls Danneels uzskatīja, ka Latvijas episkopātam pašam būtu jāatver lieta. Taču Rīgas arhibīskaps kardināls Jānis Pujats (Latvija) nesaskatīja nepieciešamību un iespēju sākt tiesas procesu Latvijā. Jelgavas (Latvija) bīskaps Antons Justs personīgi paskaidroja kardinālam Danneelsonam Latvijas Bīskapu konferences viedokli, kas vienprātīgi un stingri vēlējās, lai M. B. Justa beatifikācijas process tiktu pabeigts. Sloskāni, bet resursu trūkuma dēļ nespēja uzņemties iniciatīvu pašā Latvijā. 1999. gada 23. aprīļa vēstulē kardināls G. Danneelss nosūtīja labvēlīgu atbildi fondam « Mgr Boleslas Sloskans », atzīstot to par dalībnieku (« pieteikuma iesniedzējs »). 1999. gada 16. jūnijā un 15. septembrī Lugāno (Šveice) Teoloģijas fakultātes profesors tēvs A.-M. Jerumanis un mons. Lescrauwaet, bijušais Hārlemas (Nīderlande) palīgbīskaps, sniedza savu « nihil obstat » par M. Sloskāna rakstiem.

Diecēzes tribunāla izveidošana

2000. gada 10. martā kardināls G. Danneelss izveidoja beatifikācijas tribunālu. Tēvs Stefaans van Kalsters tika iecelts par bīskapa delegātu šajā lietā, un par postulatoru kļuva Dr. Jānis Jerumanis. Dr. Jerumanis jau bija savācis 35 liecības, no kurām dažas viņš publicēja savā grāmatā par bīskapu Sloskānu latviešu valodā (1990).

A. Paklona kundze, Dr. J. Peijneburgs un mons.A. Smelters kļuva par šīs lietas vicepostulatoriem. Dr. L. De Mēru iecēla par likuma virzītāju. Dr. P. Cools un E. Van Damme tika iecelti par notāriem. Bīskaps J. Lescrauwaet, Prof. A.-M. Jerumanis, Prof. P.-M. Jerumanis, Prof. P. Trouillez un Dom G. Michiels, OSB, tika iecelti par teologiem un lietas vēsturniekiem.

2000. gada 12. martā kardināls G. Danneelss nosūtīja oficiālu vēstuli Svēto lietu kongregācijas prefektam, kurā paskaidroja beatifikācijas lūguma iemeslus. Tikmēr Minskas (Baltkrievija) arhibīskaps kardināls Kazimirs Svjateks, par kuru runāja bīskaps B. Sloskāns bija apustuliskais administrators no 1926. līdz 1981. gadam, bija informēts par lietas atklāšanu.

Informatīvais process

Liecinieku nopratināšana

Svarīga tiesas darba daļa bija liecinieku nopratināšana, kuri personīgi pazina bīskapu B. Sloskānu. Sloskans personīgi. Mērķis bija noskaidrot, kā viņš dzīvoja, būdams uzticīgs Evaņģēlijam. Beļģijā, Vācijā un Nīderlandē tika organizētas 36 sesijas. Tika intervēti trīsdesmit cilvēki. Tiesa devās arī uz Latviju, lai 14 sesijās nopratinātu 14 lieciniekus.

Iepazīšanās ar arhīviem

Pamatojoties uz šīm liecībām un tēva A.-M. Jerumaņa veikto darbu pie arhibīskapa Sloskāna biogrāfijas, tiesa pieprasīja piekļuvi 21 arhīvam, tostarp Vatikāna II koncila, Malīnas-Briseles, Minskas un Rīgas arhibīskapiju, Jēzus biedrības Ģenerālbrāļu draudzes Ģenerālbrāļu draudzes Romas, karmelītu klostera Lisjē, Maskavas, Sanktpēterburgas un KGB Minskas arhīviem.

Rakstu ortodoksija

2000. gada 29. jūlija sēdē tēvs A.-M. Jerumanis sniedza kopsavilkumu par bīskapa Sloskāna rakstīto, oficiāli apgalvojot, ka tajā nav nekā pret ticību un morāli vai pret Baznīcu. Arī tēvam P.-M. Jerumanim bija jāsniedz savs viedoklis par šo jautājumu.

Pētījums par tikumu varonību

Tēvam P.-M. Jerumanim, kurš tolaik bija profesors Dievmātes Dzīvības studijā un Tereziāņu fakultātes loceklis Romā, tika dots īpašs uzdevums – iepazīstināt ar Dieva kalpa garīgo dzīvi un, pats galvenais, rūpīgi pētīt viņa dzīves svētumu. Tāpēc viņam, pamatojoties uz visiem dokumentiem un liecībām, bija jāpārbauda, vai arhibīskaps Sloskāns varonīgā veidā praktizēja teoloģiskos tikumus, kardinālos tikumus, evaņģēliskos padomus un, visbeidzot, pazemību, kas ir tikums, kurš apliecina visu tikumu kopumu.

Svētības reputācija

Tiesa ņēma vērā arī bīskapa B. Sloskāna kā svētā reputāciju. Sloskans. Jau Pēterburgas seminārā Boļeslavs Sloskāns tika uzskatīts par svēto. Jauna priestera dzīves svētumu pamanīja viņa dzīvesbiedri. Tieši viņa svētuma dēļ bīskaps Pijs Eugenijs Nevē bīskapam Mišela d’Herbiņī (Michel d’Herbigny) iesniedza abatu Boleslavu Sloskānu kā kandidātu uz bīskapa amatu. Pēc atbrīvošanas 1933. gadā viņa svētums kļuva vēl redzamāks. Viņš atstāja neaizmirstamu iespaidu Latvijā, kur kalpoja no 1934. līdz 1944. gadam. Tā kā Latvijā viņš bija slavens ar savu svētumu, 1993. gadā Rīgas arhibīskaps lūdza pārvest viņa mirstīgās atliekas uz Latvijas Marijas svētvietu Aglonā. To cilvēku liecības, kuri pēc kara pazina Dieva kalpu Beļģijā un Vācijā, tikai apstiprina viņa svētuma reputāciju. Daudzi bīskapi, priesteri, mūķenes un laji liecina par viņa uzticību Kristum. Beļģijā viņu sauca vienkārši par « svēto bīskapu ». Arī trīs Cēzara kalna benediktīniešu abatijas abati, kas nomainīja viens otru gandrīz 30 gadu laikā, kamēr bīskaps Sloskāns dzīvoja šajā abatijā, apliecina viņa dzīves priekšzīmīgo un svēto raksturu.

Romas tiesa: tikumu varonības atzīšana

Malines-Briseles arhibīskapijā izveidotā tribunāla informatīvā procesa akti tika deponēti Svēto lietu kongregācijā. 2002. gada 11. janvārī par ģenerālreliatoru tika iecelts tēvs Ambrogio Ešers, OP. Bīskaps S. Van Kalsters (S. Van Calster), kurš tika iecelts par Romas postulatoru, kopā ar saviem līdzstrādniekiem apkopoja šos aktus « Positio », ko ģenerālrelators 2003. gada 20. februārī iesniedza deviņiem kongregācijas konsultatīvajiem teologiem. Nobeigumā viņš rakstīja: « Izpētījuši visus šīs lietas aktus un visus vēsturiskos avotus, mēs esam pārliecināti, ka papildu pētījumi nav nepieciešami: Positio izklāstītais materiāls ir vairāk nekā pietiekams, lai godājamie teoloģiskie Konsultori varētu to izpētīt un sagatavot savu Votum par Dieva kalpa Boļeslava Sloskāna varonīgajiem tikumiem un svētuma reputāciju.

Deviņu konsulatoru darbs tika prezentēts 8. novembrī Svēto lietu kongregācijas īpašā kongresā. Diskusiju beigās padomdevēji vienprātīgi nobalsoja « par ». Ticības ģenerālproporcionārs arhibīskaps Sandro Korradīni (Sandro Corradini) tad ierosināja pāvestam Jānim Pāvilam II atzīt Dieva kalpa varonīgos tikumus. Dekrēts par tikumu varonību tika izsludināts 2004. gada 20. decembrī. Turpmāk bīskapu Boļeslavu Sloskānu sauca par « godājamo ».

Ceļā uz beatifikāciju

Par bīskapa B. Sloskans, pāvests vēl nav atzinis brīnumu, kas tiek piedēvēts godājamajam bīskapam.

Kāda Briseles priestera dziedināšanu, kas tiek piedēvēta bīskapa Sloskāna aizbildniecībai, rūpīgi pārbaudīja četri Beļģijas ārsti. Saskaņā ar viņu secinājumiem šī ārstēšana pašreizējā zinātnes līmenī ir neizskaidrojama. Lieta ir iesniegta Svēto lietu kongregācijai, kas pagaidām nav atzinusi šo dziedināšanu par brīnumu.

Tiek izmeklēti arī citi bīskapam Sloskānam piedēvētie dziedināšanas gadījumi, kas šķiet neizskaidrojami.

Atklājiet godājamā bīskapa figūru un mācību

Viss process, kas, cerams, novedīs pie bīskapa Sloskāna beatifikācijas, neaprobežojas tikai ar cienījamajam bīskapam piedēvēto žēlastību vai izdziedināšanu izpēti. Baznīcas labā bīskapa Sloskāna personība un viņa pašreizējā mācība ir pelnījusi lielāku atpazīstamību. Lietas postulatoram un Bīskapa B. Sloskāna fondam ir arī uzdevums veicināt lietas popularizēšanu. Fonda « Sloskans » misija ir arī popularizēt godājamo bīskapu, lai arvien vairāk cilvēku varētu viņu iepazīt un pieņemt kā draugu, brāli vai tēvu, iesakot sevi viņa aizbildniecībai. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns tiks pasludināts par svētīgu un varbūt pat par svēto, kad un ja Dievs to vēlēsies.