Labā Gana dzīvs tēls, lēnprātīgs un pazemīgs savā sirdī.
Izšķirošais periods: gūstā pavadītie gadi
Bīskapa Sloskāna svētuma reputācija pavadīja viņu visu mūžu. Taču gadi, ko bīskaps Sloskāns pavadīja nebrīvē, Solovku salu nometnēs un pēc tam izsūtījumā Sibīrijā, viņu dziļi iezīmēja un izšķiroši ietekmēja viņa pievēršanos Kristum. Tas, ko viņš tur piedzīvoja ekstrēmos apstākļos, nebija tikai pārejas periods: šie gadi bija kā krāsns, kas dziļi pārveidoja viņa dvēseli; tur tika iezīmētas galvenās viņa garīgās figūras iezīmes. Viņa personība augstākajā pakāpē kļuva priesteriska, mariāniska un teresiska. Bīskapa Sloskāna 48 gadu laikā pēc atbrīvošanas šīs iezīmes kļuva vēl izteiksmīgākas, taču būtiskākās iezīmes bija izveidojušās 6 gūsta gados.
Priestera dvēsele
Šajā laikā viņa dvēsele kļuva īpaši priesteriska. Seminārā jaunajam Boļeslavam jau bija tik augsts priekšstats par priesterību, ka viņš nejutās tās cienīgs. Kad viņu ordinēja par bīskapu, viņš par savu moto izvēlējās: Hostia pro fratribus (« Upuris par brāļiem »). Šis tik priesteriskais moto ieguva pilnu nozīmi, kad bīskapu Sloskānu ieslodzīja cietumā tikai tādēļ, ka viņš bija Mogiļevas un Minskas diecēzes mācītājs. Pēdējos trīs gūstā pavadītos gadus varasiestādes centās no bīskapa Sloskāna izspiest atzīšanos spiegošanā. Viņš katru reizi atbildēja: « Lai gan jūs zināt, ka esmu nevainīgs, jūs vēlaties mani nogalināt kā spiegu, bet es gribu mirt kā Svētās Baznīcas moceklis. Nebrīvē viņa priesterības dvēsele izpaudās arī kā mīlestība uz Euharistiju. Svētā Mise viņam bija tik svarīga, ka viņš to svinēja visgrūtākajos un bīstamākajos apstākļos. Vēlāk viņš bīskapam H.-M. Jansenam atzina, ka visgrūtākās dienas bija tās, kad viņš nevarēja svinēt Euharistiju.
Tēva Werenfried Van Straaten liecība (ACN biļetens, 1981. gada jūlijs).
Svētās Jēzus Bērna Terēzes atklāšana
Jāatzīmē arī, ka tieši izsūtījuma laikā viņš atklāja svēto Terēzi no Bērna Jēzus: « Tieši 1931. gadā, izolatorā Turuhanskā, Sibīrijā, es saņēmu 1910. gada « Histoire d’une âme » izdevumu franču valodā. Es atvēru grāmatu, un jau no pirmajām lappusēm man asaras plūda… Un, kad es biju beigusi, es saucu: « Soror mea carissima, mana mīļā māsa! » Es varēju viņu tikai tā saukt! Tagad es vairs nebiju viens. Šī mīļotā Debesu māsa mani atbalstīja manos pārbaudījumos; neredzot viņu, es jutu, ka viņa pastāvīgi ir man blakus, un viņas labvēlīgā ietekme mani stiprināja. Es baroju savu dvēseli ar viņas vārdiem, es iemācījos no galvas viņas Žēlsirdīgās Mīlestības upurēšanas aktu un bieži to skaitīju (…) Tieši viņa man deva izpratni par garīgās bērnības karalisko ceļu un lielo vēlmi sekot viņas pēdās visu mūžu ».
Tagad aplūkosim bīskapa garīgo tēlu visas viņa dzīves kontekstā.
Annales de Lisieux, 9 (10, 1933. gada oktobris), 294-295. lpp.
Viņas Mariana žēlastība
Nebrīvē pavadītie gadi ļāva bīskapam Sloskānam augt Marijas žēlastībā. Jau bērnībā viņš bija iemācījies uzticēties Jaunavai Marijai. Bet nebrīvē šī uzticēšanās kļuva varonīga. Savā nebrīves dienasgrāmatā 1927. gada 24. septembrī viņš rakstīja: « Es lūdzu mūsu Kungu un Viņa Vissvētāko Māti, lai viņi mani drīzāk sūta uz nāvi, nekā lai ļautu Baznīcai ciest manis dēļ. 1931. gada 1. jūlijā viņš rakstīja: « Es baidījos, ka pakļausos un būšu piesārņots ar apkārtējo atmosfēru. Intelekts atteicās darboties, centieni pēc ideāla šķita zuduši. Es biju pārliecināts, ka tikai Vissvētākās Jaunavas aizsardzība mani noturēja uz bezdibeņa malas.
Bīskapa Sloskāna attiecības ar Dievu
Mēs nevarētu saprast bīskapu Sloskānu, ja neatklātu, cik dziļi viņa garīgā dzīve sakņojās viņa attiecībās ar Dievu. Par to liecina viņa mācības un padomi, ko viņš deva. Liecinieki stāsta, ka, būdams Rīgas garīgā semināra garīgais tēvs, viņš mācīja par dzīvām attiecībām ar Dievu. Pēc kara līdzīgas mācības var atrast arī Lēvenē, Beļģijā.
Viņš mēdza runāt par Dieva Mīlestību: Dievs, kas ir Mīlestība, aicina cilvēkus mīlēt. Bīskaps Sloskāns to īpaši uzsvēra Dvēseles stāsta tulkojuma priekšvārdā latviešu valodā: « Gods un mūžīga slava Tev, Mīlestības Dievs, kas esi devis cilvēkam ne tikai nemirstīgu dvēseli, bet arī dzīvu sirdi, kas radīta mīlestībai, dodot viņam pirmo un lielāko bausli: Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas sirds. Šajā priekšvārdā bieži tiek lietots vārds « sirds ». Divās lappusēs bīskaps Sloskāns ļoti cilvēcīgā un smalkā veidā mēģina raksturot, kāda ir mātes, tēva, jaunieša vai pieaugušas sievietes sirds. Šāda pieeja, kas integrē jūtas, neatspoguļo sliktākā veida sentimentalitāti, bet gan ļoti cilvēcisku garīgumu.
Bīskapam Sloskānam cilvēka aicinājums uz mīlestību bija aicinājums uz dziļu vienotību ar Dievu un līdz ar to arī aicinājums uz lūgšanu, jo lūgšana ļauj šo vienotību piedzīvot intensīvāk. Bīskaps Sloskāns pats bija ievērojams lūgšanu cilvēks. Cēzara kalna abatijā viņš sāka savu dienu plkst. 5 no rīta ar lūgšanu, meditāciju un Euharistiju. Dienas laikā viņš bieži devās uz kapelu, lai vairākas stundas pavadītu lūgšanā. Savas dzīves beigās viņš nepārtraukti lūdzās.
Mēģināsim nedaudz iedziļināties šīs lūgšanas noslēpumā.
Viņa lūgšanas raksturojums
Viņa lūgšanas avots un virsotne bija Euharistija. Mēs jau norādījām, cik svarīga bīskapam Sloskānam bija Svētā Mise, kad viņš atradās gūstā. Viņš palika uzticīgs šai mīlestībai uz Euharistiju un Euharistisko Jēzu. Svētā Mise, ko viņš celebrēja, atstāja iespaidu uz klātesošajiem. Savas dzīves beigās, iesvētīšanas brīdī, viņš bija aizkustināts līdz asarām. Euharistija viņam bija intensīvas sadraudzības ar Jēzu brīdis, kā to parāda viņa mīlestība pret Jēzu Euharistijā. Kad viņš dzīvoja Monte Cēzara abatijā, viņš gāja un pirka ziedus par nelielu naudas summu, ko ielika kabatā: tas bija paredzēts viņa « dārgajam draugam », Euharistiskajam Jēzum.
Kā sadraudzība ar Jēzu Glābēju Euharistijas svinēšana monsinjoram Sloskānam bija arī lielā aizlūgšana par pasauli, Svētais Upuris, kas upurēts par pasaules pestīšanu. Patiesībā visa godājamā bīskapa dzīve bija kā aizlūgšana un upuris, kā « mistiskā Mise », kā viņš pats izteicās.
Aizlūgšana « par brāļiem » dziļi iezīmēja bīskapa Sloskāna lūgšanu dzīvi. Viņš īpaši lūdza par vajāto Baznīcu un par grēcinieku atgriešanos. Ķeizara kalna abatijā viņš pavadīja stundas kapelā, lūdzoties par pasauli, par savām Mogiļevas un Minskas diecēzēm, kā arī par savu dzimteni Latviju. Šī lūgšana liecina par bīskapa Sloskāna izcilo ticību. Bet viņam aizlūgšanu bija jāpavada upurim, upurim līdz pat Golgātai, līdz brīdim, kad gribētos kliegt kopā ar Jēzu: « Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?
Ciešanu un upura nozīme brāļu labā
Bīskapa Sloskāna garīgās personības priesteriskā dimensija īpaši izpaužas tajā, cik lielu nozīmi viņš piešķīra upurēšanai par brāļiem. Šādu nozīmi viņš piešķīra ciešanām, ko pārcieta nebrīvē, kā arī visa mūža garumā, sliktas veselības dēļ un Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas traģiskā likteņa dēļ.
Bīskapa Sloskāna upuris liecina par ārkārtīgu garīgo spēku, kā arī par milzīgu mīlestību pret Kristu, pret Baznīcu un saviem brāļiem – cilvēkiem. Tas bija īpaši redzams nebrīves gados. Pēc kara, kad viņš runāja par šiem gadiem, viņš bieži apliecināja, ka ir piekritis mirt.
Viņa dvēseles spēku, mīlestību pret Baznīcu un cilvēkiem īpaši parāda kāds notikums, ko viņš piedzīvoja apcietinājumā: « Maskavā, Lubjankas cietumā, mani « sargeņģeļi » (tā viņš dēvēja savus spīdzinātājus) izmantoja dažādas spīdzināšanas metodes. Nebija nekādu ierobežojumu. (…) Viņi ar mani darīja, ko gribēja. (…) Viņi gribēja, lai es nolādētu katoļu baznīcu, pāvestu un tā tālāk. Viņi bija kā bērni, kas atraduši jaunu spēli un upuri savai spēlei (…) Es par viņiem vienkārši lūdzos un smaidīju viņiem… Protams, tas viņus padarīja vēl agresīvākus, un viens no viņiem iesaucās: « Ko tu smaidi! Es atbildēju: « Jā, es smaidu, jo esmu brīvs, bet jūs neesat brīvs. »
Pēc atbrīvošanas bīskapa Sloskāna dzīvē līdz pat mūža beigām nozīmīga loma bija upurēšanai. Viņa dotie padomi liecina, ka viņam upuris nebija galvenokārt saistīts ar pārmērīgu moralizēšanu, bet gan ar veidu, kā pārvarēt dzīves grūtības. Viņš pats tos nesa ar mīlestību, ticību un pacietību. Krusta atziņu, ko godājamais bīskaps dzīvoja un mācīja, izgaismoja milzīga paļāvība uz Dievu un piedošanas gars pret tiem, kas viņu vajāja. Bīskaps Sloskāns vēlējās, lai visiem būtu tāda pati attieksme pret viņa vajātājiem.
Svētējot Svēto Mises upuri, aizlūdzot un upurējot sevi par saviem brāļiem ar neparastu mīlestību, ticību un cerību, bīskaps Sloskāns jau pildīja savu bīskapa kalpošanu. Tā viņš bija sava ganāmpulka gans Solovku salās, Sibīrijā un Cēzara kalna abatijā. Bet kā viņš pildīja savus pārējos bīskapa pienākumus, kurus parasti dēvē par « pastorālajiem »? Mēģināsim atbildēt uz šo jautājumu.
Jēzus priesteris, Marijas bērns un Terēzes māceklis
Līdz šim izceltie arhibīskapa Sloskāna personības aspekti liecina par viņa lielo līdzību ar Jēzu, « lēnprātīgu un pazemīgu sirdī », uzticamu un līdzjūtīgu Augsto Priesteri, labo Ganu, kas atdod savu dzīvību par savām avīm. Taču viņa garīgā figūra bija arī Marija. Mēs jau parādījām, kā nebrīves gados bīskaps Sloskāns pieauga savā mīlestībā uz Mariju un uzticībā viņai. Viņš palika uzticīgs šai mīlestībai visu mūžu. Tas īpaši skaidri redzams tajā, cik lielu nozīmi viņš piešķīra ikdienas rožukroņa lūgšanai.
Bīskapa Sloskāna mariāniskais aspekts ir saistīts ar viņa mīlestību uz sv.Terēzi no Bērna Jēzus. Mēs jau esam aprakstījuši, kā viņš viņu atklāja 1931. gadā Turuhānskā. 1933. gadā, kā jau redzējām, viņš apliecināja, ka svētā Terēze bija devusi viņam iespēju visu mūžu sekot « viņas karaliskajam garīgās bērnības ceļam ». Beļģijā viņš nodrošināja grāmatas « Dvēseles vēsture » tulkojumu latviešu valodā un tās izplatīšanu. Priekšvārdā viņš skaidro, ka šis darbs daudzus lasītājus ir vedinājis « uz nopietnu un izšķirošu sirdsapziņas pārbaudi, uz garīgo vērtību pārvērtēšanu saskaņā ar šajā grāmatā ietvertajiem un kristālskaidri formulētajiem principiem ».
Nav šaubu, ka bīskapa Sloskāna lielā paļāvība, smaidīgā vienkāršība, lielā pazemība un varonīgā mīlestība liecina par viņa personības tereziāniskajām iezīmēm. Viņš nomira aizmirsts, mīlēdams Jēzu un cilvēci līdz galam. Viņš ziedoja savu dzīvību Baznīcas labā, tāpat kā svētā Terēze, kuras aicinājums bija būt Mīlestība Baznīcas sirdī un kura jau no jaunības vēlējās kļūt par mocekli.
Viņa kā bīskapa amats
Bīskapa Sloskāna pastorālā dedzība sakņojas viņa milzīgajā mīlestībā pret Baznīcu. Viņš patiesi mīlēja Baznīcu, kuras labā savas dzīves laikā tik daudz cieta. Viņa dziļā mīlestība pret Baznīcu izpaudās paklausībā pāvestam un jo īpaši varonīgajā uzticībā, ko viņš izrādīja, pildot Minskas un Mogiļevas diecēzes mācītāja pienākumus.
Kā jau minējām, 1927. gadā viņš tika arestēts tieši šīs kalpošanas dēļ. Pēc trim gadiem, ko viņš pavadīja Solovku salās, 1930. gadā, būdams uzticīgs saviem bīskapa pienākumiem, viņš atgriezās Mogiļevā, kur pēc nedēļas atkal tika arestēts. 1933. gadā, tikai paklausības dēļ pāvestam, viņš piekrita pamest Padomju Savienību, jo pats juta nepieciešamību palikt kā gans sava ganāmpulka vidū. Viņš bija gatavs mocekļa nāvei, lai upurētu savu dzīvību par Kristu.
Pēc kara bīskaps Sloskāns saglabāja dziļu saikni ar savām diecēzēm Mogiļevā un Minskā. Beļģijā viņš rūpējās arī par Latvijas nākotni, mācīja priesterus un lajus. Viņš vienmēr bija ļoti plašs.
Priestera kalpošanā ļoti svarīga ir attiecību un klātbūtnes kvalitāte. Arī no šī viedokļa bīskaps Sloskāns bija ievērojams. Viņa garīgā klātbūtne bija gaiša, nomierinoša, pazemīga, silta un gādīga. Tas jau bija redzams bīskapa Sloskāna acīs. Pēc viņa vizītes Lisjē 1933. gadā aculieciniekus pārsteidza viņa seja, kas « pāri visam izstaroja mieru, to mieru, kas iegūts pārbaudījumā, kurš tika varonīgi izturēts, to pārdabisko izteiksmi, kas atklāj svētos.
Viņa attiecību un klātbūtnes kvalitāte bija īpaši saistīta ar viņa pazemību, kas būtu jāuzsver. Kardināls Danneels bēru homīlijā sacīja: « Bīskapa Sloskāna raksturīgās iezīmes ir pazemība un pieticība (…). Vai bija kāds, kas būtu vairāk iznīcināts, vairāk nezināms, vairāk aizmirsts, kas nomira aizmirstībā?
Annales de Lisieux, 9 (10, 1933. gada oktobris), 292. lpp.
Viņa figūras garīgā nozīme
Visbeidzot, mums jāuzsver bīskapa Sloskāna, Jēzus « lēnprātīgā un pazemīgā sirdī », Augstā Priestera un Labā Gana tēla nozīme.
Laikā, ko iezīmēja Vatikāna II koncils, kas īpaši atklāja Baznīcas noslēpumu, vēstures periodā, kad paradoksālā kārtā Baznīca bieži vien tiek pārprasta un atstumta, bīskapa Sloskāna mīlestība pret Baznīcu un viņa skaidrā bīskapa liecība var būt gaiša zīme mūsdienu cilvēkiem, kuri cenšas no jauna atklāt Baznīcas skaistumu un hierarhiskās kalpošanas nozīmi.
Turklāt bīskaps Sloskāns ir ārkārtējs liecinieks aizlūgšanas spēkam un mīlestības spēkam, kas piedod un upurē sevi par saviem ienaidniekiem. Bīskaps Sloskāns ir liecinieks, kas palīdz mums stāties pretī pastāvīgajam kārdinājumam atrisināt grūtības un konfliktus tikai ar cilvēka spēkiem, liecinieks, kas palīdz mums izkļūt no atriebības apburtā loka. Šādā veidā bīskaps Sloskans mums atgādina par ceļu, ko Evaņģēlijs piedāvā Baznīcai un pasaulei, ceļu, pa kuru jāiet pārbaudījumos, kas jāiztur, un ceļā, kas jāīsteno, lai pārveidotu cilvēku attiecības.
Taču arhibīskaps Sloskāns šodien, iespējams, ir vissvarīgākais liecinieks Kristus spēkam, kas izpaužas mocekļa nāvē. Jubilejas 2000. gadā pāvests Jānis Pāvils II aicināja mūs neaizmirst piemiņu par ticības mocekļiem, kuru bija tik daudz 20. gadsimtā. Pat ja bīskaps Sloskāns nemira kā moceklis, viņš tomēr cieta visnežēlīgākajos apstākļos un visu atlikušo mūžu veltīja upurēšanai par savu ganāmpulku. Svētā Terēze no Bērna Jēzus teica, ka « sirds moceklība nav mazāk auglīga nekā asins izliešana ». Savos trimdas gados Beļģijā arhibīskaps Sloskāns parādīja, ka moceklības ceļš ir pieejams ikvienam ikdienas dzīvē, pat ja ne katrs ir aicināts izliet savas asinis par Kristu un Viņa Baznīcu.
Œuvres complètes, Parīze, Cerf/DDB, 1996, vēstule 213, 569. lpp.