« Es esmu pilnīgi brīvs »

« Visās šajās mokās viņa gars palika neskarts. Lūdzoties viņš pastāvīgi pārdomāja Krusta ceļu un Rožukroņa noslēpumus. Kad kāds sargs, ieraudzījis viņu smaidošu, izbrīnā iesaucās: « Vai jūs esat laimīgs? », bīskaps atbildēja: « Jā, jo es esmu pilnīgi brīvs, kā tas nav jūsu gadījumā.

(Tēvs V. van Straatens, ACN dibinātājs, bīskapa B. Sloskāna uzticības persona)

« Pārdabiska izpausme, kas nodod svētos »

Viņas seja « izstaro mieru, to mieru, kas iegūts varonīgi izturētā pārbaudījumā, to pārdabisko sejas izteiksmi, kas, visbeidzot, izsaka svēto » (« Annales de Lisieux » par viņas vizīti Lisjē 1933. gada augustā).

(« Annales de Lisieux » par viņa vizīti Lisieux 1933. gada augustā)

« Viņš tur bija īpaši nabadzīgajiem »

« Viņš kalpoja cilvēkiem, īpaši nabadzīgajiem. Visu, kas viņam bija, viņš atdeva bērniem, bāreņiem (…) Kad ieradās bīskapi, tas bija ļoti pompozs. Bīskaps B. Sloskāni ieradās vienkārši, nevis kā citi, » saka V. G., kurš viņu pazina Latvijā pēc 1938. gada.

Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko tie dara.

« No bīskapa Sloskāna es nekad neesmu dzirdējis nevienu pārmetumu tiem, kas viņu vajāja vai tiesāja, » saka bīskaps H.-M. J., kurš viņu satika 1944. gadā.

« Dzīvā ticība »

« Mēs neticējām tam, ko viņš teica, mēs ticējām viņam! Bīskaps dzīvoja ticībā. « Dzīvot ticībā un no ticības, » saka tēvs A. V. C., kurš iepazinās ar bīskapu Sloskānu viņa dzīves pēdējos divdesmit gados.

« Viņa ārkārtīgā pazemība »

« Mani vienmēr pārsteidza viņas ārkārtīgā pazemība, un viņai piemita neparasta Dieva izjūta.

(Lježas emeritētais bīskaps A. Houssiau)

Vienotībā ar visiem

« Kad jūs dzīvojāt savā klostera šūniņā uz Cēzara kalna, mums bija pārliecība un pārliecība, ka katru dienu jūs lūdzāties par mums un cietāt par mums… Tagad jūs esat palīgs visiem vajātajiem, ieslodzītajiem un tiem, kas cieš savas ticības dēļ » (L.-L. Paklons, tēvs).

Garīgais upuris par saviem brāļiem

« Gadu gaitā bīskaps Sloskāns kļuva par lūgšanu, slavēšanas un aizlūgšanu cilvēku, un viņa miesa pārvērtās par dzīvu upuri Dievam. Vai moto, ko viņš pats sev bija izvēlējies vislielākajā slepenībā savas bīskapa konsekrācijas dienā Maskavā 1926. gada 10. maijā, nebija tieši Hostia pro fratribus: « Es esmu dzīvs saimnieks, garīgs upuris par brāļiem… »? ».

(Kardināls Godfrīds Danneels, Mehelenas-Briseles emeritētais arhibīskaps)